Stāsti par brīnumainu izdzīvošanu

Aktuāli

Ideja brīvdienai - veselībai un skaistumam...

Interesanti

Interesanti fakti - kamielim mugurkauls ir ta ...

Ceļo

Stāsti par brīnumainu izdzīvošanu

Interesanti stāsti!

1. Duglasa Mosona Antarktīdas elle.

20. gadsimta sākumā austrāliešu zinātnieks Duglass Mosons organizēja ekspedīciju uz Antarktīdu. 1912. gada 14. decembrī, kad Mosons un divi viņa kolēģi, Belgreivs Ninnis un Ksavjērs Merics, savācot svarīgu informāciju zinātniskiem pētījumiem, jau virzījās uz bāzes pusi, notika nelaime: Ninnis iekrita aizā un gāja bojā. Krītot, viņš aizvilka sev līdzi ragavas ar mantām un gandrīz visus suņus no ceļotāju pajūga. Līdz bāzei palika gandrīz 500 km. Mosonam un Mericam nācās iet kājām pa neapdzīvotu ledus tuksnesi, kurā nebija iespējas noslēpties un atpūsties. Ēdamā bija ļoti maz.
Kad ēdiens bija beidzies, ceļotājiem nācās ēst pašu suņus, un tas nozīmē, ka ragavas bija jāstiepj pašu spēkiem. Beigās Merics nomira no aukstuma un spēku izsīkuma. Mosonu mocīja konjunktivīts, plašs apsaldējums, sāka noiet āda, kušķiem izkrist mati, no kāju pēdām tecēja asinis un strutas. Vienubrīd viņš pat iekrita aizā, bet aizķērās un karājās virs bezdibeņa. Tomēr viņš tika ārā, rāpjoties pa virvi un periodiski apstājoties un atpūšoties. Tad turpināja ceļu un nonāca līdz bāzei… kur uzzināja, ka kuģis „Aurora”, kas viņu nogādātu uz mājām, atgāja no krasta tikai pirms piecām stundām! Nākamo kuģi nācās gaidīt veselus 10 mēnešus.

2. Stāsts par maratonistu, kurš apmaldījās Sahārā.

Smilšu maratons Sahārā skaitās viens no grūtākiem pasaulē. Uz šo sešu dienu pārgājienu 250 km garumā uzdrošinās pretendēt tikai pieredzes bagātākie un izturīgākie.
Policists un pieccīņnienks no Sicīlijas Mauro Prosperi izlēma pārbaudīt savas spējas. Četras dienas viss gāja labi, Mauro bija septītajā vietā. Tad sākās smilšu vētra. Pēc noteikumiem šādos gadījumos dalībniekiem ir jāapstājas un jāgaida palīdzība. Tomēr Mauro apsēja galvu ar šalli un turpināja ceļu. Pēc sešām stundām vējš pierima un Mauro saprata, ka ir apmaldījies. Viņam nekas cits neatlika, kā turpināt iet uz priekšu. Lai taupītu šķidrumu, Mauro nācās urinēt ūdens blašķē. Viņš uzgāja pamestu mošeju, kurā viņš ķēra sikspārņus, norāva tiem galvas un izdzēra asinis. Izmisumā Mauro nolēma izdarīt pašnāvību, pārgriežot vēnas. Bet asinis kļuva tik biezas no atūdeņošanās, ka Mauro nekas neizdevās, palika tikai pāris griezumi un galvassāpes. Un tajā brīdī maratonists nozvērējās, ka cīnīsies par dzīvību līdz pašām beigām.
Nākamo piecu dienu laikā Mauro maldījās pa tuksnesi, ēdot ķirzaka, skorpionus un remdējot slāpes ar rasu. Pēc deviņām dienām viņš satika klejotāju grupu. Viņš tobrīd atradās Alžīrā, 200 km prom no tās vietas, kurā viņam būtu jābūt.
Pēc diviem gadiem Prosperi atkal pierakstījās kārtējam maratonam, no kura atgriezās vesels un neskarts un laikus.

3. Stāsts par cilvēku, kurš izdzīvoja Austrālijas tuksnesī, ēdot vardes.

Tas notika 2001. gadā. Rikijs Megijs pamodās Austrālijas tuksneša vidū, pilnīgi neatceroties, kā viņš tur ir nonācis. Pēdējais, ko viņš atcerējās, bija brauciens pie savas automašīnas stūres pa mazapdzīvotu teritoriju rietumu virzienā.
10 dienas Rikijs gāja nezināmā virzienā basām kājām. Beidzot viņš nonāca līdz dambim, pie kura uztaisīja būdiņu no zariem. Tajā viņš nodzīvoja 3 mēnešus, pārtiekot no dēlēm un sienāžiem. Dažreiz viņam izdevās noķert vardi, un tā bija delikatese. Viņš to cepa saulē līdz kraukšķīgai garoziņai.
Rikiju atrada un izglāba fermeri. Viņa mīklaina nokļūšana tuksnesī tā arī palika neatklāta. Pēc vienas no versijām viņš cieta autoavārijā, pēc otras – piestāja, lai paķertu līdzi svešinieku, un attapās smiltīs.

4. Meitenes stāsts, kuru „adoptēja” pērtiķu ģimene.

Marinu Čapmanu nozaga, kad viņai bija 4 gadi. Mazulīte atmodās Kolumbijas džungļos. Viņu atrada pērtiķi, pieņēma savā barā un sāka apmācīt, kā dabūt ēdienu, rāpties kokos un citām pērtiķu gudrībām. Pēc vairākiem gadiem Marina guva izcilus panākumus rīsu un augļu zāgšanā no vietējo ciemu mājām. Pēc kāda laika Marinu atrada kāda cilvēku ģimene. Ar laiku viņa veiksmīgi adaptējās sabiedrībā, pārcēlās uz dzīvi Anglijā un apprecējās.


Citi ir skatījušies: